Bišumuiža

Idille kopš 18. gadsimta

Gleznainā Bišumuiža kādreiz bija bagātu rīdzinieku vasaras mītne, vēlāk – arī rūpniecības rajons, pēc Pirmā pasaules kara – klusa Rīgas nomale. Bišumuiža kā apdzīvota vieta sāka veidoties 18.gadsimtā pie Bauskas ceļa netālu no nelielās Bišupītes ietekas Daugavā. Upītes ielokā 1773.gadā pacēlās kādas bagātas Rīgas namnieku dzimtas - Šilderu vasaras mītne, kas ieguva Bišumuižas (vācu val. Bienenhof) nosaukumu. Ap 1810.gadu Bišumuižā sāka saimniekot Rīgas tirgotāju Brandenburgu ģimene, kas uzcēla šeit vienu no pirmajām cukura fabrikām Rīgā.

Pirmo reizi pilsētas plānā Bišumuiža kā pilsētas daļa parādās 1828.gadā. Interesanati, ka Bišumuiža ir viens no retajiem vietvārdiem, kas Rīgā saglabājis “muižas” nosaukumu (20.gadsimta 30.gados daudzus Rīgas vēsturiskos nosaukumus, kuros ietilpa vārds “muiža”, nomainīja).

 

Modernās pilsētas daļa
1884. gadā tika atklāta omnibusa satiksme no Bišumuižas uz Rīgas centru, omnibuss kursēja 5-9 reizes dienā un pastāvēja līdz pat 20. gadsimta sākumam, kad to nomainīja tramvajs. Zīmīgi, ka maksa par braucienu ar omnibusu bijusi 15 kapeikas.

Tramvaja satiksmi no pilsētas centra uz Bišumuižu atklāja tikai 1910.gadā. 19. gadsimtā Bišumuižas izaugsmi veicināja plaukstošā rūpniecība. 19.gadsimta beigās tur atradās 6 rūpnīcas – lenšu, krīta, papīra, ķīmisko vielu un sērkociņu rūpnīca. Interesanti, ka Bišumuižā dzīvojuši ormaņi un par nopelnīto naudu sacēluši visai gruntīgas mājas. Esot pat bijis kāds, kurš uzbūvējis sešstāvu “debesskrāpi”. Šeit joprojām ir ielas, kuras savus nosaukumus saglabājušas vismaz gadsimta garumā: Bauskas, Mazā Bauskas, Doles, Bukaišu un Gulbju.